Padoties aizliegts!!! Intervija ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu

 “Filma “Padoties aizliegts” ir par spēcīgu, pretrunu plosītu un kolorītu personību, kas ap sevi uzjumda dramatiskas kaislības it visā – ģimenes attiecībās, sportā, sadzīvē, politikā, saskarsmē ar līdzcilvēkiem un pasauli kā tādu. Filma par milzu temperamentu un cīņas sparu, kas ļoti spēcīgi ietekmē līdzcilvēkus. Vispirms jau dēlus…” Elvita Ruka.

Pozitivaszinas.lv uzrunāja šīs filmas režisoru Dzintaru Dreibergu, lai uzzinātu par filmēšanas gaitu, sarežģījumiem un detaļām.

Par režisoru: Dzintars Dreibergs (28) pirms pievērsties kino, pabeidza Rīgas ekonomikas augstskolu, saņēma maģistra grādu finansēs un uzņēmējdarbībā. Strādāja par auditoru, par revidentu, pēc tam arī par mārketinga direktoru. Tomēr Dzintara sirds prasīja ko citu un tas cits izrādījās kino.
Dzintara kontā ir vairākas studentu īsmetrāžas filmas. Piemēram, “Dušečka”, kas bija nominēta pagājušā gada Lielajam Kristapam. Dzintars darbojos gan dokumentālajā, gan mākslas kino žanrā un viņam ļoti patīk, kā šie abi virzieni viens otru papildina.

Kurš kuru atrada? Tu Ritenieku ģimeni vai viņi Tevi? Vai kā viss sākās?

Filmas producente/scenāriste Elvita Ruka atrada mani, pastāstot par kādu vīru Aivaru Ritenieku.
Viņa izstāstīja par viņu kā ļoti spēcīgi personību, kura klātbūtnē, viņā klausoties Elvitas draudzene, sākusi salātos bērt cukuru, sajaucot to ar kafiju. Kad iepazinos ar Aivaru, sapratu, ka tas ir stāsts par tēvu, kurš īsteno sapni caur saviem dēliem, audzinot viņus par olimpiešiem no divu gadu vecuma. Zinot, ka dēli ir izauguši, mani ļoti interesēja, kā ir attīstījušās viņu
attiecības ar tēvu.

Kāds ir Tavs režisora vēstījums? Ko Tu gribēji pateikt ar šo filmu?

Man ļoti svarīgi bija radīt darbu, kas ir aktuāls un par Latviju šodien. Par uztraukumiem, ar kuriem visi sastopamies. Katram tēvam ir savas domas par dēlu dzīvi, bet šajā stāstā gribējās paskatīties, kas notiek, ja mērķis ir tik ļoti konkrēts. Ir skaidrs, ka dzīve vienmēr iejauksies cilvēka nospraustajos mērķos, bet ļoti interesanti ir tas, kā katrs uz to reaģē. Īpaši interesanti - ja
runa ir par tik spītīgu, spēcīgu cilvēku, kas atsakās padoties kā Aivars Ritenieks.

Tāpat ļoti svarīgi bija izveidot filmu, ko redzētu cilvēki Lavijā un kas nebūtu izveidota tikai pašu veidotāju priekam - lai būtu par ko pasmieties un padomāt.

Kas bija grūtākais filmēšanas procesā? Vai vispār bija viegli vai grūti radīt šo darbu?

Aivars Ritenieks ir ļoti spēcīga personība, kas negrib, lai viņu izmanto savtīgos nolūkos, neļaujot pateikt puspatiesības un ieliekot viņa dzīvi iepriekš sarakstītā scenārijā. Līdz ar to vajadzēja laiku līdz viņš sāka uzticēties. Bet kad tas notika un viņam bija skaidrs, ka, ja tā var teikt, vinš pats ir savas filmas režisors, tad parādījās pilnīga uzticība.

Cik ilgi filmējāt?

Viss process ilga 2,5 gadus. No kuriem pēdējais gads pagāja montāžā. Šī bija filma, kur bija ļoti svarīgi ļaut dzīvei pašai ritēt un nesasteigt notikumus, tādējādi ļaujot stāstam uz ekrāna būt dzīvam. Principā pilnīgi visa filma ir balstīta tikai un vienīgi uz vērojumu no malas.

Vai bija kaut kas, kas neiekļuva filmā pēc montāžas?

Ļoti daudz! Safilmēts bija ļoti daudz - bija daudz interesantu epizožu, bija vēl daudz Ritenieku ģimenes personīgo arhīvu, no kuriem vajadzēja izvēlēties tos piemērotākos un svarīgākos. Lai gan īsināt filmu vienmēr ir sāpīgi - ir svarīgi atstāt tikai to, kas patiešām ļauj atspoguļot varoni un dzīvi tādu kāda tā ir.

Vai bija kāda reakcija no skatītāju puses par ainu ar cūkas kaušanu?

(Dzintars smaida) Ir ļoti interesanti skatīties, kā daži cilvēki zālē novēršas, aizverot acis un tad prātā iztēlojoties, es pat nezinu ko. Īstenībā kadrā jau nav ne asiņu, nekā tāda no kā novērsties. Bet kopumā skatoties, galvenais varonis saka to, ko domā un bija svarīgi parādīt varbūt vairāk nekā pierasts. Tāpat skatītājos es novēroju, ka brīdī, kad cūciņa ir laimīgi nokauta, akniņas uzceptas un ģimene sēž pie galda, tad visi iepriekšējie pārdzīvojumi ir pagājuši un tiek novērtēts, ka ir redzējuši vienkāršu latviešu tradīciju, kuras tagad spēj satuvināt ģimeni. Kā arī to, ka par cūciņas dvēseli tiek iedzerts un cerēts, ka tā atgriezīsies nākamajā dzīvē kā Lapmežciema ciema priekšsēdētājs.

Kā viņiem tagad iet?

Raitis vēljoprojām cer kļūt par pasaules līmeņa bokseri un viņam ir visas iespējas ar savu milzīgo talantu, kamēr Arnis ir veiksmīgi iesācis “Drosmes Ringu” un šis izskatās pēc ļoti potenciāla projekta.

Kas tas ir par projektu?

Viņš ir uzsācis Dūru brāļu ordeni, kur neprofesionāli bokseri, kā arī jebkurš interesents, var izmēģināt savus spēkus boksa ringā, cīnoties pret savas svara kategorijas citiem drosminiekiem.

Tad, kad filmu vairs nevarēs redzēt kinoteātrī, kā to varēs noskatīties, būs pieejams DVD?

DVD noteikti būs pieejams. Sākumā gan ar filmu izbraukāsim labākos kinoteātrus un kultūras namus ārpus Rīgas.

Kādi ir Tavi nākotnes plani? Ko mēs sagaidīsim no Tevis tuvākaja laikā?

Ir divi lieliski projekti pie kuriem esmu sācis strādāt. Viens ir sadarbībā ar jauniešu organizāciju Avantis, kas sadarbībā ar lielākajām pasaules televīzijām vāc jaunos režisorus no bijušajām PSRS valstīm, kur katrs uztaisīs īsfilmu par dzīvi tur tagad- 20 gadus pēc PSRS sabrukuma.

Vienlaicīgi strādāju pie filmas par policistiem Latvijā - projekts ir pašā sākumā, bet skaidrs ir mērķis - uztaisīt vēl vienu aktuālu darbu, kas ļautu labāk iepazīt gan policistus, gan mūs caur viņu acīm.

Rīgas Kinostudijas dokumentālo filmu „Padoties aizliegts”, ko mēneša laikā kinoteātrī „Parex Plaza” apmeklējuši aptuveni 1700 skatītāju, no oktobra vidus ir iespēja noskatīties arī citur Latvijā. (padotiesaizliegts.lv)

Pozitivaszinas.lv redakcija iesaka visiem apmeklēt šo filmu.

Pozitivaszinas.lv